Teātra pirmsākumi meklējami visvienkāršākajās cilvēka izpausmēs – dejā, ritmā un mūzikā. Jau kopš vissenākajiem laikiem cilvēku kopienām bijusi tieksme izpaust emocijas caur kustību un skaņu. Gandrīz nav iedomājama cilvēku sabiedrība, kas būtu pilnībā atteikusies no dejas prieka un kolektīvas aizrautības, izņemot dažas stingri normatīvas sabiedrības, piemēram, puritāņus.
Līdzīgi kā alu gleznojumi, arī pirmās dejas, visticamāk, bija rituāla rakstura – tās tika izpildītas, lai godinātu dabas spēkus, pielabinātos gariem vai iezīmētu pāreju svarīgos dzīves posmos. Tajā pašā laikā dejošana kalpoja arī kā kolektīva intoksikācijas veids – ritmiskā kustība kopā ar citiem rada dziļu emocionālu un garīgu saikni. Prieks, ekstāze un kopības izjūta bija neatņemama šādu rituālu sastāvdaļa.
Ritms, kas ir dejas pamats, ir arī neatņemama mūzikas sastāvdaļa. Dabiski ir izmantot koka nūjas vai vienkāršus perkusīvus instrumentus, lai pavadītu dejas ar sitienu ritmu. Tāpat arī dziedāšana – īpaši vienlaikus ar kustību – kļuva par svarīgu izrādes elementu. Tādējādi deja un mūzika kļuva par līdzvērtīgiem partneriem rituālu norisēs.
Šādas sinerģiskas izpausmes – dejas, dziesmas, maskas un kustības – sastopamas daudzās pirmatnējās ciltīs visā pasaulē. Rituāli bieži vien ietvēra dramatiskus elementus: noslēpumainus tēlus maskās un tērpos, kas attēloja mitoloģiskus garus, dievus vai dēmonus. Šie tēli varēja simbolizēt gan aizsardzību, gan apdraudējumu cilts labklājībai. Kaut arī šie rituāli bija teatrāli, tos vēl nevar dēvēt par teātri mūsdienu izpratnē – tiem trūka rakstīta teksta un strukturēta sižeta. Tie savā būtībā vairāk atgādināja improvizācijas teātris pirmās formas, kur spontanitāte un emociju izpausme bija svarīgākā par scenāriju.
Sengrieķu teātris – pamatakmens Eiropas skatuves mākslai
Teātris, kā mēs to pazīstam šodien, attīstījās Senajā Grieķijā. Sengrieķu teātris bija pirmais, kur izrādēs tika izmantots runāts vai dziedāts teksts. Grieķu teātra pirmsākumi ir cieši saistīti ar vīna un auglības dieva Dionīsa kulta rituāliem. Šie rituāli bija svinības, kurās dejotāji – īpaši sievietes, dieva bhaktas – nonāca ekstāzes stāvoklī, izpildot savvaļīgas dejas. Tie bieži vien ietvēra arī simboliskas darbības, piemēram, fālas simbolu (thyrsos) nēsāšanu vai dzīvnieku izejvielu ēšanu.
Ar laiku Dionīsa pielūgšanas rituāli attīstījās strukturētākās izpausmēs – kori dziedāja un dejoja, izstāstot grieķu mītu sižetus. Šeit arī dzima pamats, uz kura balstījās sengrieķu teātris, kas vēlāk kļuva par pamatu Rietumu dramatiskajai kultūrai.
Lielu lomu teātra vēsturē spēlē Dionīsa priesteris vārdā Thespis, kurš 6. gadsimtā p.m.ē. ieviesa jaunu elementu: viņš sāka dialogu ar kori, atdalot vienu runātāju no kolektīvās izrādes. Thespis tiek uzskatīts par pirmo aktieri vēsturē, un vārds thespian līdz pat mūsdienām tiek lietots kā sinonīms aktierim.
Sākotnēji lugās uzstājās viens aktieris (t.s. varonis) un koris, kas stāstījumu papildināja ar dziesmām un komentāriem. 5. gadsimtā p.m.ē. teātris kļuva sarežģītāks. Slavenais dramaturgs Aishils ieviesa otro aktieri (antagonistu) un samazināja kora lielumu no 50 uz 12 cilvēkiem. Viņa darbs “Persieši” ir senākā zināmā sengrieķu teātra luga, kas saglabājusies līdz mūsdienām.
Sofokls un Euripīds vēl vairāk attīstīja dramaturģiju, ieviešot papildus tēlus, prologus un dramatiskus atrisinājumus, piemēram, deus ex machina.
No senās Grieķijas līdz Šekspīram
Gadsimtiem vēlāk teātris uzplauka arī citviet Eiropā, īpaši renesanses laikmetā. Neviena vārda pieminēšana šajā kontekstā nav iespējama bez atsauces uz Šekspīra lugām, kas kļuvušas par klasikas virsotni pasaules teātra vēsturē. Viljama Šekspīra darbi ietekmējuši gan dramaturģijas struktūru, gan tēlu attīstību, gan aktierspēles mākslu. Šekspīra lugas kā “Hamlets”, “Romeo un Džuljeta” un “Makbets” līdz šim brīdim tiek uzvestas teātros visā pasaulē un kalpo kā iedvesmas avots gan klasiskām, gan mūsdienu interpretācijām.
Teātris kā sabiedrības spogulis un kultūras izpausme
Teātris kopš pašiem pirmsākumiem kalpojis kā instruments, ar kuru sabiedrība atspoguļo pati sevi – savas bailes, cerības, vērtības un pārmaiņas. Neatkarīgi no tā, vai tas ir strukturēts sengrieķu teātris, spontāns improvizācijas teātris, vai klasiskās šekspīra lugas, katra forma nes sev līdzi laikmeta garu un cilvēka pieredzes dziļumu.
Grieķu dramaturģijas žanri
Grieķu teātris attīstīja trīs galvenos dramatiskos žanrus:
- Traģēdija, kuras mērķis bija izraisīt līdzjūtību un izpratni par cilvēka likteni;
- Komēdija, kas asprātīgi atainoja sabiedrības trūkumus un personīgos ekscesus;
- Satīra spēles, kas apvienoja traģēdijas un komēdijas elementus, bieži vien izsmejot mitoloģiskus sižetus un personāžus.
Šie žanri veidoja pamatu Rietumu teātrim, kas attīstījās nākamos gadsimtus un ietekmē skatuves mākslu līdz pat mūsdienām.